Kokles


Par Donātu Vucinu un viņa koklēm!
janvāris 10, 2015, 15:15
Filed under: Uncategorized

Latvijas Folkloras biedrības mājas lapā ir atrodams etnomuzikoloģisjas studente Māra Vucina-Bērziņa raksts par Donātu Vucinu! Ar autores atļauju uzdrīkstos raktu publicēt arī šeit.

Donāts Vucins – ne tikai kokļu meistars

Māra Vucina-Bērziņa, etnomuzikoloģijas studente

Donāts Vucins (1934–1999) pazīstams kā viens no labākajiem kokļu meistariem Latvijā. Lai arī meistara vairāk nekā desmit gadu nav šajā saulē, tomēr vēl aizvien interese par viņa koklēm ir dzīva.

Donāta Vucina dzimtā puse bija Rāznas pagasta Dukstagals, kur aizritēja nemaz ne tik laimīgā bērnība. Padomju varai iestājoties, Donāta tēvs, kas bija pagasta priekšnieks, tika nošauts, bet mātei ar bērniem pieteikts izsūtījums uz Sibīriju. Mātei ar pieciem bērniem regulāri nācās slēpties, līdz draudi norima. Pamata izglītību tēvs ieguva tuvākajā skolā 9 km no mājām un vēlāk viņš iestājās Rēzeknes elektriķu skolā. Kādu laiku arī strādāja par elektriķi, līdz tika iesaukts Padomju Armijā.

Donāts

Dienējot Padomju Armijā

Interesanti, ka dienēšanas laikā tēvs īpaši aizrāvās ar glezniecību un viņam pat tika uzticēts gleznot ievērojamas padomju laika personības ir zināms, kuras?. Tēvs apzinājās savu talantu un vēlējās iestāties PSRS Mākslas akadēmijā Maskavā, kur pēc veiksmīgi nokārtotiem iestāšanās eksāmeniem tomēr nedrīkstēja studēt. Padomju vara viņu uzskatīja par tautas noziedznieku, jo brālis dienēja vācu armijā, bet tēvs nošauts, tas arī liedza vairākas studiju un darba iespējas, tomēr ar miliciju saistītās nozarēs pieņēma ikvienu.

Untitled

Mācības Rīgas speciālajā milicijas vidusskolā

Donāts mācījās Rīgas speciālās milicijas vidusskolā, to absolvēja 1961. gadā un vēlāk turpināja izglītoties PSRS iekšlietu ministrijas Kaļiningradas vidējā speciālajā milicijas skolā. Pēc skolas absolvēšanas viņš devās uz Ogri, kur strādāja kā krimināleksperts – detektīvs. Darbā tēvam nācies pielietot savas mākslinieciskās dotības, jo bieži vien vajadzēja attēlot aizdomās turāmās personas. Brīvajos brīžos Donāts aizrāvās ar glezniecību, grafiku, juvelierizstrādājumu veidošanu un piedalījās stasptautiskās izstādēs, kur viņš tika augsti novērtēts. Reizēm pie tēva vērsās cilvēki ar lūgumu, lai viņš pamāca zīmēt un apmācības esot notikušas milicijas sarkanajā stūrītī.

Untitled

45 gadu dzimšanas dienas svinības Ogres milcijā

Kā tēvs kļuva par kokļu un citu instrumentu meistaru – tas ir pavisam cits stāsts un iezīmē jaunu viņa dzīves posmu. Manuprāt, tas, ka tēvs sāka interesēties par kokļu izgatavošanu, bija nejaušība. Pirmā kokle tapa Māras Zālītes lugas “Pilna Māras istabiņa” uzvedumam (pirmizrāde notika 1983. gadā). Valdis Muktupāvels bija izteicis ierosinājumu pamēģināt uztaisīt kokli, jo nebija meistaru, kas to varētu izdarīt. Šo iespēju tēvs izmantoja, bet, lai kokli varētu izgatavot, vispirms viņš apmeklēja muzeju arhīvus. Informācija muzeju arhīvos nebija pieejama vienkāršiem cilvēkiem, tādēļ tika pielietotas darba privilēģijas. Izrādei kokle tika izgatavota un tas bija pavērsiens jaunai darbībai – instrumentu izgatavošanai.

Untitled

Ar meitu Daci Ogrē

Ogrē kokles tika gatavotas vakaros dzīvokļa pagrabstāvā un darbs nebija nekāds klusais, kas īpaši saniknojis citus dzīvokļa iemītniekus. Tādēļ pie Donāta kā pie krimināleksperta saniknotie kaimiņi vērsās ar lūgumu trokšņotāju atrast. Lūgums tika uzklausīts, tomēr neviens nenojauta, ka trokšņotājs un krimināleksperts ir viena un tā pati persona. Meistars nerimās trokšņot, bet krimināleksperts turpināja meklēt vainīgo. Interesanti, ka Birutas Ozoliņas kokle tikusi izgatavota no milicijas sliekšņa, jo bijis lūgums uztaisīt platu kokli un šis slieksnis izskatījies īpaši piemērots.

Pēc dažiem gadiem tēvs pārcēlās uz Rēzeknes rajona Dekšāru pagasta Madžuļu sādžu, kur kokļu izgatavošana turpinājās. Ļoti bieži pie viņa ieradās cilvēki ar vēlmi pasūtīt vai nopirkt kokles. Bieži viņam tika sūtītas vēstules par kokļu pasūtījumiem, pateicības par izgatavotajām koklēm un vēstules ar cilvēku stāstiem par to, kas ar kokli atgadījies:

“Varu pastāstīt, ka esmu pārdevusi 1 kokli par $300 Kan, kas ASV $ sanāk 260. Pēc laikrakstiem spriežot kurss ASV dolāros ir labāks par Kanādas. To arī novēroju pagājušo gadu. Neesmu bijusi spējīga šķirties no savas pirmās kokles – tā man ļoti mīļa. Bet spēlēju arī jauno – melnalksni. Tai tik dzidra, zvanoša skaņa, kas kliedē melnas domas un drūmu sajūtu. Spēlēju gandrīz vai katru dienu…” (Dace Veinberga, Toronto, 1992. gads)

Kokles tika izgatavotas ļoti daudz un tās tika pasūtītas arī ārpus Latvijas robežām. Tomēr ne visi varēja atļauties iegādāties kokli, tādēļ tika maksāts nevis naudā, bet gan darbā. Daži interesenti vēlējās arī no Donāta mācīties kokļu gatavošanu, bet tikai vienam cilvēkam viņš uzticēja savus meistara noslēpumus.

Donāts Vucins vairāk pazīstams kā kokļu meistars, bet viņš izgatavoja arī ģīgas, rata liras un stabules. Rata liru bija grūti darināt tās sarežģītās formas dēļ. Stabuļu un stabuļu sagatavju ir saglabājies ļoti daudz iespējams, tas saistās ar viņa vēlmi izgatavot stabuli ar precīzu skaņurindu. Tēvs turpināja arī veidot juvelierizstrādājumus, izgatavoja piemiņas plāksnes un sadzīves priekšmetus. Tā kā dzīve ritēja lauku mājā, bez kārtīgas saimniecības nevarēja iztikt.

Untitled

Ar jaunāko meitu Māru (raksta autori)

Pēc pēkšņās tēva nāves viss kļuva citādi rosība un cilvēku interese norima, palika viņa tuvie cilvēki un darinātie instrumenti. Līdz šai dienai ir saglabājusies arī viena iesākta kokle, kas gaida, kad kāds to pabeigs būvēt. Priecājos, ka vismaz četras kokles no visa lielā skaita, ko tēvs bija darinājis, nav pārdotas. No pāri palikušajām koklēm izvēlējos sev vistuvāko, kuru arī biežāk spēlēju.

Tēvam par godu rīkotās Kokļu dienas (notiek kopš 2001. gada) mani rosināja pievērsties kokles spēlei. Tās pamudināja cilvēkus braukt uz meistara mājām un dalīties atmiņās, saspēlēties. Klausoties atmiņu stāstus, iepazinu tēvu kā kokļu meistaru, jo manas atmiņas kā viņa jaunākajai meitai ir sadzīviskas. Neatceros to, kā tēvs izgatavoja kokles, bet atceros, ka ar māsu skatījāmies pa visām viņa istabas durvju spraugām un atslēgas caurumu ar vēlmi kaut ko interesantu ieraudzīt. Atceros, ka viņa kabinets vienmēr bija vēss, atceros viņa darba galdu. Priecājos par katru jaunu ziņu un atmiņu stāstu par savu tēvu. Nesen, piemēram, uzzināju, ka, iespējams, tēvs savu pirmo kokli tomēr ir izgatavojis jau 13 gadu vecumā, skatoties no kāda sena parauga…

Foto no ģimenes arhīva

Advertisements

2 komentāri so far
Komentēt

Nejauši uzgāju šo lapu un priecājos,ka atrodama informācija par Donātu. Tomēr sanāca nedaudz brīnītes par citātu, kas man piedēvēts. Man vēl arvien ir divas Donata kokles, no kurām netaisos šķirties–tāpēc neskaidrība kuru būtu pārdevusi?

Komentārs by Dace Veinberga

Labdien!

Domāju, ka jebkuru neskaidru jautājumu vai precizējumu var noskaidrot pie raksta autores Māras Vucinas – Bērziņas, atrodama arī facebook.com

Komentārs by irbite




Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s



%d bloggers like this: